Ilgus gadus, es baidījos no sava sapņa...
Kā tas ir? Kad es biju maziņš, man ļoti patika skatīties dažādu komiķu priekšnesumus, man ļoti patika komiķis “Luis”, daudziem zināms kā no multenes “Dzīve ar Luiju” (lai gan, varbūt arī nav zināms, jo multene ir ļoti veca), man ļoti patika Džouis Gletstons no seriāla “Pilna māja”, nerunājot jau par tādiem elkiem kā Mr. Bīns un Čārlijs Čaplins. Kad biju mazs es apbrīnoju šos personāžus un gribēju izaugt tāds pats, gribēju darīt to pašu- jokot un smīdināt cilvēkus, kad es augu, pie katras iespējas kompānijā kur ir vairāk kā divi, trīs cilvēki, es mēģināju izpausties stāstot, kaut kādus piedzīvojumus no savas dzīves un ja kāds smējās, man tas bija labākais dienas notikums, bet kad es izaugu, ar mani notika “Standartiņš”, nekas īpašs, tas notiek ar lielāko daļu cilvēku- es nobijos, es nobijos kļūt par to, kas gribēju būt, jo man bija bail, “Ko par mani padomās”, ko teiks, a ja nu neviens nesmiesies, ja nu es izgāzīšos, u.t.t. Tāpēc paliku malā...
Par komiķi sevi nosaukt nevaru, bet kā lielu dzinējspēku, man dod tas, ka pasākumu vadīšanas laikā, kad es publikai stāstu kādus jokus no savas dzīves, viņi kārtīgi izsmejas, varbūt tāpēc, ka saskata līdzības ar sevi, es nezinu, bet man arī tas nav jāzin, svarīgi ir, ka šie smiekli ir bijuši kā labs “dzinējspēks”, lai es atgūtu drosmi, un tiktu pāri uztraukumam “Ko par mani padomās”, nav svarīgi, ko par mani padomās, ir svarīgu būt šeit un tagad, un daŗit to, kas Tev patīk, un ja tavs “Patikums” patīk vēl kādam, tas ir kolosāli- tas ir primā! Tiekamies šovakar, stāvizrādē, jeb “Stand up”,” Tipiskais Latvietis, kam negadās”, kur es dalīšos dažādā pieredzē, no savas dzīves!